M.P.P.N..

augusts 31, 2009

AR Studio video editing course social project.
Aicinājums aizdomāties, padomāt un saprast.

www.arstudio.lv
www.fromthesky.lv
www.lemontv.lv

Lūk, kāda informācija nokļuvusi līdz manam elektroniskajam pastam:

“Ja jums zvana no kaut kādas telefonu kompānijas un lūdz nospiest #90 vai #09, tad neturpinot sarunu nolieciet klausuli, jo tādā veidā viņi var piekļūt jūsu SIM kartei un veikt zvanus no jūsu numura. Paziņojot pēc iespējas vairāk draugiem un paziņām mēs varam apturēt šos krāpniekus.

Ar cieņu,

Sanita Pundiņa

Satiksmes ministrijas

Sakaru departamenta

Elektronisko sakaru nodaļas

Vecākā referente

tāl. 67028111, mob. 28356344

sanita.pundina@sam.gov.lv”

Kāds arī ir saņēmis tamlīdzīgus zvanus?

Papildināts:
Nu, re, jau tuvāk  patiesībai, šāds paziņojums jau sen ir lāčojis ārzemju interneta prērijās un tiek uzskatīts par “scam warning”, proti kārtējā viltus trauksme, tāpēc nenodarbojaties ar muļķību izplatīšanu, kā to izdarīju es.

Paldies vdl par lietderīgām saitēm.

Pirmdiena svētdienā.

februāris 10, 2009

Truli iegraužos sienā
Trulas ziņkāres mākts.
Nafig ledus pienā?
Sasodīts, kur prāts?
Pelēks kā cements,
Pamats visam,
Jeb dzīves segments?
Tak nospļauties visiem!
Slima cāļa iedomas:
Orhidejām ir paduses;
Ozoliem plakstiņi;
Tārpiem vēdergraizes;
Piensaimniekam dakstiņi;
Kāds sakars?
Kāda jēga?
Ko dzen?
Ko gvelz?
Paraugies apkārt,
Tipisks dzelzs.
Dzenamies iekšās
Trīs burtu kastēs.
Pedāli grīdās,
Gan jau paspēs!
Laižam uz lielo gabalu
Demokrātijas Grālu meklēt,
Tač, ne jau uz Mumbaju
Uz dzīvi varam paspēt!
Un siekalojoties jāskrej,
Par palicējiem jāsmej,
Jaunvārdus jāradina mēlei,
Redz, citi noteikumi spēlei.
Kur tie gadi, kad rīmes rāvām,
Kājās tirgus botes āvām,
Sirmos salmus pļāvām..

Kad skrienot stāvi.

janvāris 30, 2009

Vakardiena mani priecēja. Sākot ar kokteiļ vakaru glaunā latviešu amerikāņu dzīvoklī ar puslīdz dzeramiem pašu veidotajiem kokteiļiem dienu iepriekš, beidzot ar došanos uz veikalu, kur pa ceļam tika nejauši ieskriets dabas muzejā, jo izkārtne stāstīja par GEO foto izstādi, to neapmeklēt nevarēju, zinot savu nelielo foto vājību. Ar acīm nograuzu visus foto attēlus un izlasīju visus klāt esošos paskaidrojumus. Ak, interesanti pēc sažuvuša velna Sahāras dzīlēs. Divas stundas vizuālās mielošanas [pie reizes tika izstaigāts arī pats muzejs] un ceļš uz veikalu varēja turpināties.

Milzīgas rindas izstāvēšana, gardu vakariņu pagatavošana un, protams, pieņammāšanās kā arī gardais Krusevice tumšais alus desertā [kāpēc GC Rimī nav tumšā Kozel alus?!] . Skaists vakars kopumā. Miers un harmonija. Biežāk tādus.

Balets.

novembris 15, 2008

donkihot3Kā jau Operas ierakstā pieminēju, ka ar to vien nebeigsies kultūrestētiskais eksperiments ar klasiskām mākslas izpausmēm, apmeklēju arī baletu.

Daudz nekas sakāms nav, tāpēc šoreiz būšu gana mazrunīgs.

Izrāde ar nosaukumu “Don Kihots”, kurā man bija tas gods pabūt, patiesībā varēja nosaukt jebkā citādāk, ka tik ar spāņu piesitienu, jo viss, kas bija no Don Kihota viens čalis ar zobenu, kas periodiski maldījās uz skatuves, nedejoja un viņam pat nebija zeķubikses.

Pārsteigums arī bija balerīnu “lāčošana”, proti, kad viņas piezemējas no lēciena, izdalījās skaņas, kas atgādināja kalnu kazu lēkāšanu pa klintīm, man vispār viņas visas atgadīnāja kalnu kaziņas, kas lec un stiepjās pie sulīgāka zara. Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »

Donorēju.

novembris 2, 2008

Stāvot rindā pie daktera, kas dos gala slēdzienu esi derīgs asins nodošanai vai nē, nospriedām, ka apzīmējums “donorētājs” ir atbilstošāks mums. Lūk bijām četri donorētāji donoru vidū. Bet nu par visu po očereģi za kalbasoj.

Sen šī svētīgā padarīšana bija padomā, bet kā jau visiem, arī man saņemties uz kaut ko ir grūtākā procesa daļa, līdz vienu vakaru teroristiski diktatoriskā balsī man tika paziņots, ka tad un tad man ir jāiet donorēt. Yes, master! Tad un tad bija nu jau Parex Plzas telpās, kur godam nodonorējot varēja saņemt [asinīm pelnīto] brīvbiļeti uz atbilstošu kinolenti “Saw V”. Tas tāds neliels bonus, kāpēc nē.?

Pienāca tā liktenīgā diena un zāģējām vien uz Forum Cinemas. Iestarpināšu, ka pirms tam ir kārtīgi jāpaēd, nedrīkst lietot narkotiskās un apreibinošas vielas, un jābūt atpūtušies. Pēdējo es sapratu kāpēc, jo savādāk nemaz nevarētu izstāvēt tās pagarās rindas un dabūtu ostīt ožamo spirtu jau pirms asins noliešanas.  Sākumā reģistrējamies pie simpātiskās māsiņas, pēcāk aizpildām mums iedotās veidlapas, kur ir dažādi muļķīgi jautājumi par slimībām un kaitēm, kas spēj uzlabot jums omu, ja vien blakus pareizie prātvēderi. Aizpildām un aidā uz nākamo rindu uz ašo asins pārbaudi. Ak, jā, kamēr stāvējām rindā, kritām par upuriem “vēnu medniecei”, kas visiem čekoja vēnas, vai tās maz der vai nē, mūsējās atzina par labām esot. Sajutāmies varen lepni un turpinājām stāvēt. Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »

Biju uz õperu.

Oktobris 27, 2008

Aha, operā.

Sen jau bija tāda perversa vēlme apmeklēt simfonisko orķestri, baletu, operu vai tam līdzīgas muļķības. Lūk, kad saņēmāmies, tai vakarā visoptimālāk bija tikt uz operu, un aiziet.

Biļetes lieliski varēja pasūtīt biļešu paradīzē, ilgi gan pētot visas piedāvātās brīvās sēdvietas visās iespējamās ložās. Cik sapratu pārdošanā bija arī stāvvietas, bet nevienu stāvam tā arī nemanīju. Cenu amplitūda paliela, atļauties patiesībā var da jebkurš, nav tas tik dārgs prieks kā kādreiz šķita.

Nepagāja ne ilgs laiks, kad zolīdi nezolīds atrados vienā no nacionālās operas ložām un ar nepacietību gaidīju atbildi uz jautājumu, vai nu tiešām tā opera ir tik garlaicīga, ka par to pat īsti neviens jaunietis nerunā un ir kā reliģijas temata aizskaršana intelektuāļu vidū.? Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »

Saiklis.

Oktobris 21, 2008

Jel, šķiet, sirsnīgā tante Mūza mani pametusi vienu pašu ar sevi un savām iedomām. Ilgu laiku jau pilnīgi neko neesmu rakstījis, jo rakstu tikai tad, kad ir tā feinā sajūta, kad vārdi birst aumaļām caur pirkstu sišanu pa melnajām klavieres pusdilušajām pogām, dodot ieskrējienu domām pārvērsties vieniniekos un nullītēs.

Neuzskatu par vajadzīgu rakstīt rakstīšanas pēc, bet jāatzīst, rakstot domas spēj atrast savus plauktiņus un likt uz kādu brīdi mieru savam bibliotikāram, līdz tā atkal kļūs aktuāla un nokritīs no plaukta.

Ir tik daudz būtisku notikumu aiz muguras, ka, turpinot skriet, paraugoties pār plecu, paliek vien mazs traips horizonta kājgalī un vairs tas nešķiet tik svarīgs, proti, iegrāmatojam un skapī iekšā. Un labi vien ir, ka tā, bez kārtības rastos haos, kaut gan tajā arī ir sava kārtība, ja aizdomājamies, ka kārtības jēdziens ne vienmēr nozīmē visu iespiest vienā kartotēkā.

Vai man vienīgajam dažkārt ir bail sevī rakāties.? Doma pēc domas, jauna atklāsme un atkal jau iepazīsti un mēģini sadzīvot ar jauno sevi. Nesaku, ka tas ir slikti, vismaz sev neapnīc. Un, lai arī dažkārt ir nepārvarama vēlme pēc kaut kādiem sarakstītiem statūtiem, kas Tev stāstīs, kas ir labi, kas nav labi, kā rīkoties un kā nē, es tos šā vai tā ar laiku nobarotu stārķim, esmu pārāk savtīgs, tās ir manas kļūdas, mani neveikli brīži un mana pieredze, lai kāda tā arī nebūtu.

Un, ja pesimists ir vienkārši labi informēts optimists, labāk būšu glups optimists, lai arī nezināšu, ka priekšā ir kārtējais grābeklis. Mirklis ir jāprot izbaudīt. 🙂

Moved.

Septembris 16, 2008

Ahoj.

Nu ir pienācis arī mans laiks kaut kur skriet, proti, papildinu wordpresistu rindas un turpmāk mani necilie pieraksti būs sastopami tur un tikai tur – https://deimis.wordpress.com/.

Paldies nee.lv, bija patīkami parazitēt uz Jums, varbūt pat izvaidojās neliela simbioze. Ir izaudzēti kusli spārniņi un nu laiks laisties no šī jaukā zara prom, lai savītu savu ligzdu. Varat būt lepni, zars ir stabils un drošs, gods un slava! Ardievas. ;)

No deimis.nee.lv

PS. Slinkums kaut ko sīkāk rakstīt, bet doma skaidra, taču. 🙂

Ping – pong [4 video]

augusts 27, 2008

Saki vien, ka galda tenis nav aizraujošs. 😀

Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »