Bija darbs

Oktobris 11, 2009

2889133055_657c7409d1_oSajūsma, prieks un gaišs skats rītdienā, laikam netipiskas sajūtas zaudējot darbu. Nē, tas nav sarkasms vai neizdevies joks, tā ir mana šī brīža situācija, darbā man atlikušas vien pāris dienas un tās pavadīšu ar platu smaidu domās.

Kur tas āķis? Šis darbs līdz kaklam, tas vēl piezemēti izsakoties. Darīt to, kas īsti nav pa prātam var, bet tiklīdz kamēr arī samaksa ir daudzmaz atbilstoša, sakostiem zobiem, izspiestu smaidu un maksimums pus gadu, bet, kad pagājis jau pusotra, un alga spekulējot uz krīzes rēķina tiek samazināta, prasības tiek paaugstināta, muļķīgi, nudien muļķīgi jauni noteikumi un prasības tiek izdomātas, ilgi nav jāgaida, kad princips sakāpj galvā un dod vaļu zobiem neturēt mēli un parādīt priekšniecībai savu attieksmi pret to visu marasmu. Vārds pa vārdam, gluži kā restorānā pie maltītes mierīgi ar smaidu kā randiņā, tikai šis nebūt nebija randiņš, nebūt nebija restorāns un ne tuvu mierīgi un par maltīti aizmirstiet, šampanieša glāzes saturs man sejā ar vārdu draņķis uz lūpām, aizsvilusies aizskrēja priekšniece.

Skaista, saulaina, parasta pirmdienas diena. Kāpēc parasti to dienu, kad notiek kaut kas nejauks, atceras kā ikdienišķu, saulainu, pilnu ar laimīgiem īru zaļajiem leprekoniem, pilnu klēpi trīslapu āboliņiem [nepārprotiet strādāju tepat Latvijā] un ar “I’m gonna give you a huge green hug” fizionomijas izteiksmi. Pupu mizas, mīlīši, bija pretīga nomākusies superpelēka, sasodīti auksta diena, ka pat auto nepaspēja sasilt līdz jau atrados darbā, kad iekliedzās telefons un sīksta balstiņa teicās, ka vēlas ar mani runāt. Lieki teikt, ka sarunas tamats sen jau bija man skaidrs. Balstiņa atbrauca, pačukstēja, ka mana attieksme pēdēja laikā neesot gana laba, ka neprotu novērtēt šo brīnišķo, unikālo iespēju strādāt šai darbā un vēl kaudze muļķības, īsāk sakot, lai mans marasma filtrs, kas tā jau šai vietā gana aizsērējis no tā daudzuma, kas jāfiltrē, vēl vairāk neciestu, maigā balsī izdvesu, ka pēc mēneša es labprāt šo vietu pametīšu. Viņa pat sajutās vainīga, es pat sajutos laimīgs, kad visu šo sarunu pārkošļāju un noriju.

Te nu es esmu, joprojām tajā darbā, bet tikai divu darba dienu attālumā no durvīm, ko aizvēršu no otras puses, cerams uz visiem laikam, drošības labad noplēsīšu vilkt/grūst uzlīmes, gadījumā, ja kādu mistisku apstākļu dēļ nākas te iegriezties, bet būs pārāk bail no dilemmas, jo nezināšu vai durvis veras uz iekšu vai āru. Šis bija mans pirmais oficiālais darbs, kurā es, tomēr, daudz ko iemācījos un paldies par to, bet ir laiks doties tālāk, vēl tik daudz durvju, kas jāatver un sliekšņu aiz kuriem jāpaklūp. Stimuls domāt, meklēt, mainīties, attīstīties. Šīs ir labas lietas, tās nedrīkst atstāt novārtā. Es zinu, ka viss būs lieliski, un nevis dzīve ies uz augšu, bet gan es rāpšos pa tās slideno virsmu. Kā saka man ļoti labi pazīstams cilvēks, dzīve ir jāēd.

Labu apetīti!

Advertisements

Saiklis.

Oktobris 21, 2008

Jel, šķiet, sirsnīgā tante Mūza mani pametusi vienu pašu ar sevi un savām iedomām. Ilgu laiku jau pilnīgi neko neesmu rakstījis, jo rakstu tikai tad, kad ir tā feinā sajūta, kad vārdi birst aumaļām caur pirkstu sišanu pa melnajām klavieres pusdilušajām pogām, dodot ieskrējienu domām pārvērsties vieniniekos un nullītēs.

Neuzskatu par vajadzīgu rakstīt rakstīšanas pēc, bet jāatzīst, rakstot domas spēj atrast savus plauktiņus un likt uz kādu brīdi mieru savam bibliotikāram, līdz tā atkal kļūs aktuāla un nokritīs no plaukta.

Ir tik daudz būtisku notikumu aiz muguras, ka, turpinot skriet, paraugoties pār plecu, paliek vien mazs traips horizonta kājgalī un vairs tas nešķiet tik svarīgs, proti, iegrāmatojam un skapī iekšā. Un labi vien ir, ka tā, bez kārtības rastos haos, kaut gan tajā arī ir sava kārtība, ja aizdomājamies, ka kārtības jēdziens ne vienmēr nozīmē visu iespiest vienā kartotēkā.

Vai man vienīgajam dažkārt ir bail sevī rakāties.? Doma pēc domas, jauna atklāsme un atkal jau iepazīsti un mēģini sadzīvot ar jauno sevi. Nesaku, ka tas ir slikti, vismaz sev neapnīc. Un, lai arī dažkārt ir nepārvarama vēlme pēc kaut kādiem sarakstītiem statūtiem, kas Tev stāstīs, kas ir labi, kas nav labi, kā rīkoties un kā nē, es tos šā vai tā ar laiku nobarotu stārķim, esmu pārāk savtīgs, tās ir manas kļūdas, mani neveikli brīži un mana pieredze, lai kāda tā arī nebūtu.

Un, ja pesimists ir vienkārši labi informēts optimists, labāk būšu glups optimists, lai arī nezināšu, ka priekšā ir kārtējais grābeklis. Mirklis ir jāprot izbaudīt. 🙂

Paliku nedaudz uz mutes.

augusts 17, 2008

cccpKrievijas politologs intervijā ar “EHO Moskvi” žurnālistu. Skaisti pastāsta Krievijas imperiālistiskos plānus. Mierinu, Baltijas valstis tajā vēl pagaidām nefigurē, jo esam pamanījušies ielīst gana dziļi ES padusē un galvās NATO ķiveres. Interesanta viela pārdomām un punktu salikšana uz RUS.

PS. Ilgi atturējos no jebkādiem publiskiem komentāriem sakarā ar notikumiem Gruzijā, kaut gan sekoju tam līdzi gana daudz, šis, tomēr, jāredz, bezkaunīgie krievi.

Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »

ļuļķisŠodien parādījusies vēlme nedaudz papukstēt, proti..

Mūsdienu pasaulē nesmēķētāji kļūst par minoritāti? Vismaz pēdējā laikā tā sāk likties, jo uz katra stūra atradīsies kāds tabakas dūmu alkstošs indivīds. Un jauki vien būtu, ja smēķētu tikai nostūros, bet paturēt vēl šiem labpatīk pieturās, pie veikalu ieejām, īsāk sakot visur, kur to neatļauj likums un drūzmējas ducis citu indivīdu. Es jau saprotu, ka cilvēkam nopīpētas zili melnas plaušas un viņam sagādā anormālas grūtības pakustēt 10 metrus nostāk, tāpēc, parasti, es pats ar skatienu “kaut tev turpmāk dzīvē veiktos un varētu atļauties visas 5as boņģika pačkas nopīpēt” patipinu maliņā.

Un tagad pats galvenais, nepārprotiet mani, neesmu pret smēķešanu un smēķētājiem, saprotu viņus, un zinu, ko dažbrīd nozīmē uzļuļķēt, jā bauda, bet runa iet par smēķētāju attieksmi, nu piedod atvaino, bet, ja tu stāvētu ar pilnām biksēm brūngana, silta prieka es ar diezvai gribētu atrasties tev blakus.

Vēl, kas ļoti kaitina. Tie streļītāji. Uz katra stūra kāds tev pajautā smēķi. Labi, ir prieks par tiem, kas to māk izdarīt pieklājīgi, ar tādām ekstrām kā “lūdzu, atvainojos, paldies, sveiki”, bet uz tādiem “daj sigaretu” uz kuru tu vēl atbildi, ka nesmēķē un tev nopakaļus atskan “brehnja vai njepizdi” vai vēl kāda pērle, gribas uzvemt ar makaroniem, kas reiz jau bijuši izvemti. + vēl rodas sajūta, vai tiešām tas ir tik neiespējami, ka kāds ar var dzīvot bez šī netikuma.

Atvainojos, ja būšu aizskaris kāda slāviskās jūtas, bet vados no pieredzes, un pārsvarā tie netaktiskākie arī ir bijuši slāvu masīva pārstāvji, protams, ka ir gadījušies arī letiņu zeļļi ar viedajiem prātiem.

Nobeigums. Neesmu ne pret smēķēšanu, ne pret kādu tautu, esmu pret attieksmi. Cienīsim viens otru, lai rodas cieņa pret Sevi.

cccpNeesmu biežs viesis pie TV ekrāna, bet šad tad pa ausu un acu galam, tomēr, pieķeru sevi zvilnējam dīvāna, ļaujot sevi izklaidēt priekšā šņācošai kastei. Un šad tad arī uzduros uz Krievijas ziņām, visbiežāk tās redzēt gadās pirmajā Baltijas kanālā [PBK], kas kā zināms ir nekas cits kā vecais OPT, jeb Krievijas pirmais kanāls, tik dažkārt arī var redzēt lv ziņas, protams, krievu valodā, bet runa nekur neiet, bet gan ir par oriģinālām kaimiņzemes ziņām [Vremja].

Vai nu man gadās tie īpašie izlaidumi vai arī tā ir vienmēr, bet raidījuma koncepts ir aptuveni šāds: parāda jauku pasākumu notikušo Krievzemē, kādas kopīgas apmācības kopā ar ASV, veltot ne mazums labus vārdus savu tautiešu prasmēm, par ASViniekiem ne vārda, ja nu vienīgi par to, kas viņiem neizdevās un vispār savējie ir pirmie čaļi ciemā, tad paskatāmies kā valdība sūri grūti strādā savas tautas labad, protams, Medveģevs parunājas ar kādu ministru par to, kas darīts un nedarīts, un kā tad bez Puķina pazīmēšanās savā premjera krēslā [savs diktators ir jāzina vaigā, kaut diennakts tumšajā pusē, pamodinot no trīs nedēļu plostošanas], tad Žirinovskis pa izklaidē publiku ar zemeņu tirgošanu tirdziņā un noslēdz visu uz burvīgas nots kā pensionāre Semjonovna sapelnījusi miljonus, pārdodot gurķus, kas tika marinēti šņabītī.

Nu, re mierpilna, labklājības pārpilna idille. Un cilvēki jau atkal tiek zombēti, mēdiji cenzēti, Kremlis rullē un turpina būvēt savu impēriju terorizējot gan savu tautu, gan nu jau visu Eiropu, cilājot savas dabasgāzes un naftas muskuļus. Skumji.

Greatings.

maijs 20, 2008

Greatings.bildeSveicu sevi ar bloga izveidi! 🙂

Kam  man tāds zvērs ir vajadzīgs, joprojām nezinu, bet ik pa laikam kaut ko gan ieburkšķēšu, lai dvēselei miers.

“Kas citam bedri rok, tam noteikti ir lāpsta!”