Bija darbs

Oktobris 11, 2009

2889133055_657c7409d1_oSajūsma, prieks un gaišs skats rītdienā, laikam netipiskas sajūtas zaudējot darbu. Nē, tas nav sarkasms vai neizdevies joks, tā ir mana šī brīža situācija, darbā man atlikušas vien pāris dienas un tās pavadīšu ar platu smaidu domās.

Kur tas āķis? Šis darbs līdz kaklam, tas vēl piezemēti izsakoties. Darīt to, kas īsti nav pa prātam var, bet tiklīdz kamēr arī samaksa ir daudzmaz atbilstoša, sakostiem zobiem, izspiestu smaidu un maksimums pus gadu, bet, kad pagājis jau pusotra, un alga spekulējot uz krīzes rēķina tiek samazināta, prasības tiek paaugstināta, muļķīgi, nudien muļķīgi jauni noteikumi un prasības tiek izdomātas, ilgi nav jāgaida, kad princips sakāpj galvā un dod vaļu zobiem neturēt mēli un parādīt priekšniecībai savu attieksmi pret to visu marasmu. Vārds pa vārdam, gluži kā restorānā pie maltītes mierīgi ar smaidu kā randiņā, tikai šis nebūt nebija randiņš, nebūt nebija restorāns un ne tuvu mierīgi un par maltīti aizmirstiet, šampanieša glāzes saturs man sejā ar vārdu draņķis uz lūpām, aizsvilusies aizskrēja priekšniece.

Skaista, saulaina, parasta pirmdienas diena. Kāpēc parasti to dienu, kad notiek kaut kas nejauks, atceras kā ikdienišķu, saulainu, pilnu ar laimīgiem īru zaļajiem leprekoniem, pilnu klēpi trīslapu āboliņiem [nepārprotiet strādāju tepat Latvijā] un ar “I’m gonna give you a huge green hug” fizionomijas izteiksmi. Pupu mizas, mīlīši, bija pretīga nomākusies superpelēka, sasodīti auksta diena, ka pat auto nepaspēja sasilt līdz jau atrados darbā, kad iekliedzās telefons un sīksta balstiņa teicās, ka vēlas ar mani runāt. Lieki teikt, ka sarunas tamats sen jau bija man skaidrs. Balstiņa atbrauca, pačukstēja, ka mana attieksme pēdēja laikā neesot gana laba, ka neprotu novērtēt šo brīnišķo, unikālo iespēju strādāt šai darbā un vēl kaudze muļķības, īsāk sakot, lai mans marasma filtrs, kas tā jau šai vietā gana aizsērējis no tā daudzuma, kas jāfiltrē, vēl vairāk neciestu, maigā balsī izdvesu, ka pēc mēneša es labprāt šo vietu pametīšu. Viņa pat sajutās vainīga, es pat sajutos laimīgs, kad visu šo sarunu pārkošļāju un noriju.

Te nu es esmu, joprojām tajā darbā, bet tikai divu darba dienu attālumā no durvīm, ko aizvēršu no otras puses, cerams uz visiem laikam, drošības labad noplēsīšu vilkt/grūst uzlīmes, gadījumā, ja kādu mistisku apstākļu dēļ nākas te iegriezties, bet būs pārāk bail no dilemmas, jo nezināšu vai durvis veras uz iekšu vai āru. Šis bija mans pirmais oficiālais darbs, kurā es, tomēr, daudz ko iemācījos un paldies par to, bet ir laiks doties tālāk, vēl tik daudz durvju, kas jāatver un sliekšņu aiz kuriem jāpaklūp. Stimuls domāt, meklēt, mainīties, attīstīties. Šīs ir labas lietas, tās nedrīkst atstāt novārtā. Es zinu, ka viss būs lieliski, un nevis dzīve ies uz augšu, bet gan es rāpšos pa tās slideno virsmu. Kā saka man ļoti labi pazīstams cilvēks, dzīve ir jāēd.

Labu apetīti!

Māsas dēls

Oktobris 6, 2009

(c) Deimis M.

(c) Deimis M.

Es viņu saucu par Spilbergu, jo vārds viņam ir Stīvens, māsai tas dikti kaitina, mani tas dikti uzjautrina un sanāk varena diktošanās. Žēl gan, ka māsa sen jau kā nedzīvo Latvijā un redzēties sanāk gaužām reti un neregulāri. Viņa ir tā, kas ir izceļojusies pa pus Eiropu savas dzīvesvietas meklējumos un nu šķiet atradusi to Londonā. Jā, it kā nav tālu, bet vienmēr atrodas muļķības, kas neļauj turp aizdoties, vai nu tas ir laika trūkums, vai naudas, vai abu, vai arī drīzāk ilūzija par abiem, jo, ja labi grib, tad labi var, ne tā?

Lai nu kā, bija liels prieks abus satikt, un, protams, palūkoties uz Spilbergu caur kameras skatu meklētāju. Apsolos drīzumā viņus apciemot! 🙂

375x500_zatlers5_3Vai tiešām Valsts prezidents Valdis Zatlers ar vienu ultimāta izlēcienu būs pārlecis skepses un neuzticības applūdušo grāvi?! Tiešām tiecas kļūt par Tautas prezidentu? Vai tikai politiskais teātris, lai kaut nedaudz remdētu uzkarsušos tautiešus?

Daudz jautājumu, maz atbilžu. Lai nu kā, manī vienmēr ir tā naivā cerību doma, ka cilvēki spēj mainīties un, ka reiz arī viņiem sirdsapziņa neiztur un sāk  peldēt pret koalīcijas blēdības straumi, neskatoties, ka bija domāts kā signāl boja, kas norāda uz vietu, kur it kā ir prezidents. Šobrīd Zatlers ir vienīgais politiķis, kas vismaz izliekas, ka ir sadzirdējis brāļu un māsu saucienus pēc taisnīguma. Mēs, taču, esam strādīga, uzcītīga, kreatīva nācija, viss, kas mums vajadzīgs ir godīga mūsu līdzekļu pārvalde un savstarpējā tolerance, lūk formula plaukstošai valstij, kur valdība rīkojas atklāti bez jebkādas šaubu ēnas. Ja man ir jāšķiras ar ceturto daļu  no saviem ienākumiem, vēlos, lai mana vecmamma saņemtu adekvātu pensiju, lai es varētu nesatraukties par savu veselību, lai izejot ārpus mājas man nebūtu jāatceras ielas cīņu paņēmieni, kurus es nekad neesmu mācījies.Vai šobrīd man tas ir?

Tas nav viegli, bet tas ir elementāri. Cien. Zatlera kungs, nav leilāks spēks kā vesela nācija aiz muguras.

Godmanim viss skaidrs.

janvāris 14, 2009

Skaidrs esot viens, saka Godmanis, Latvija no vakardienas ir cita, ir notikuši masu nemieri. Tāpēc šādu incidentu novēršanai nākotnē turpmāk tiks lietoti bargāki speclīdzekļi. Šādas izmaiņas būšot, un nelīdzēšot nekādas apelācijas vai sūdzības. Turpmāk policija arī, visdrīzāk, būšot gatava likt lietā visus pieejamos speclīdzekļus un izvairīsies pati ciest fiziskus zaudējumus, norāda premjers.

/ TVNET/

Skaidrs esot viens, jāievieš bargāki speclīdzekļi šādu incidentu novēršanai, nevis, kaut nedaudz, jāieklausās tajā, ko tauta prasa un domā. Tā arī varam iedzīvoties autoritārajā režīmā.

Protams, dikti nosodu vardarbību un vandālismu, kas notika, bet nudien žēl, ka Godmanim skaidrs tikai, kā turpmāk cīnīties ar sekām, nevis cēloni, kas būtībā arī ir nekas cits kā viņš pats ar koalīciju un krusttēviem pakaļgalā.

Aizķēra.

Decembris 27, 2008

Vienīgais līdzeklis, kā gūt panākumus, censties būt tam, kas esi. /Stendāls./

Balets.

novembris 15, 2008

donkihot3Kā jau Operas ierakstā pieminēju, ka ar to vien nebeigsies kultūrestētiskais eksperiments ar klasiskām mākslas izpausmēm, apmeklēju arī baletu.

Daudz nekas sakāms nav, tāpēc šoreiz būšu gana mazrunīgs.

Izrāde ar nosaukumu “Don Kihots”, kurā man bija tas gods pabūt, patiesībā varēja nosaukt jebkā citādāk, ka tik ar spāņu piesitienu, jo viss, kas bija no Don Kihota viens čalis ar zobenu, kas periodiski maldījās uz skatuves, nedejoja un viņam pat nebija zeķubikses.

Pārsteigums arī bija balerīnu “lāčošana”, proti, kad viņas piezemējas no lēciena, izdalījās skaņas, kas atgādināja kalnu kazu lēkāšanu pa klintīm, man vispār viņas visas atgadīnāja kalnu kaziņas, kas lec un stiepjās pie sulīgāka zara. Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »

Donorēju.

novembris 2, 2008

Stāvot rindā pie daktera, kas dos gala slēdzienu esi derīgs asins nodošanai vai nē, nospriedām, ka apzīmējums “donorētājs” ir atbilstošāks mums. Lūk bijām četri donorētāji donoru vidū. Bet nu par visu po očereģi za kalbasoj.

Sen šī svētīgā padarīšana bija padomā, bet kā jau visiem, arī man saņemties uz kaut ko ir grūtākā procesa daļa, līdz vienu vakaru teroristiski diktatoriskā balsī man tika paziņots, ka tad un tad man ir jāiet donorēt. Yes, master! Tad un tad bija nu jau Parex Plzas telpās, kur godam nodonorējot varēja saņemt [asinīm pelnīto] brīvbiļeti uz atbilstošu kinolenti “Saw V”. Tas tāds neliels bonus, kāpēc nē.?

Pienāca tā liktenīgā diena un zāģējām vien uz Forum Cinemas. Iestarpināšu, ka pirms tam ir kārtīgi jāpaēd, nedrīkst lietot narkotiskās un apreibinošas vielas, un jābūt atpūtušies. Pēdējo es sapratu kāpēc, jo savādāk nemaz nevarētu izstāvēt tās pagarās rindas un dabūtu ostīt ožamo spirtu jau pirms asins noliešanas.  Sākumā reģistrējamies pie simpātiskās māsiņas, pēcāk aizpildām mums iedotās veidlapas, kur ir dažādi muļķīgi jautājumi par slimībām un kaitēm, kas spēj uzlabot jums omu, ja vien blakus pareizie prātvēderi. Aizpildām un aidā uz nākamo rindu uz ašo asins pārbaudi. Ak, jā, kamēr stāvējām rindā, kritām par upuriem “vēnu medniecei”, kas visiem čekoja vēnas, vai tās maz der vai nē, mūsējās atzina par labām esot. Sajutāmies varen lepni un turpinājām stāvēt. Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »

Biju uz õperu.

Oktobris 27, 2008

Aha, operā.

Sen jau bija tāda perversa vēlme apmeklēt simfonisko orķestri, baletu, operu vai tam līdzīgas muļķības. Lūk, kad saņēmāmies, tai vakarā visoptimālāk bija tikt uz operu, un aiziet.

Biļetes lieliski varēja pasūtīt biļešu paradīzē, ilgi gan pētot visas piedāvātās brīvās sēdvietas visās iespējamās ložās. Cik sapratu pārdošanā bija arī stāvvietas, bet nevienu stāvam tā arī nemanīju. Cenu amplitūda paliela, atļauties patiesībā var da jebkurš, nav tas tik dārgs prieks kā kādreiz šķita.

Nepagāja ne ilgs laiks, kad zolīdi nezolīds atrados vienā no nacionālās operas ložām un ar nepacietību gaidīju atbildi uz jautājumu, vai nu tiešām tā opera ir tik garlaicīga, ka par to pat īsti neviens jaunietis nerunā un ir kā reliģijas temata aizskaršana intelektuāļu vidū.? Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »

Saiklis.

Oktobris 21, 2008

Jel, šķiet, sirsnīgā tante Mūza mani pametusi vienu pašu ar sevi un savām iedomām. Ilgu laiku jau pilnīgi neko neesmu rakstījis, jo rakstu tikai tad, kad ir tā feinā sajūta, kad vārdi birst aumaļām caur pirkstu sišanu pa melnajām klavieres pusdilušajām pogām, dodot ieskrējienu domām pārvērsties vieniniekos un nullītēs.

Neuzskatu par vajadzīgu rakstīt rakstīšanas pēc, bet jāatzīst, rakstot domas spēj atrast savus plauktiņus un likt uz kādu brīdi mieru savam bibliotikāram, līdz tā atkal kļūs aktuāla un nokritīs no plaukta.

Ir tik daudz būtisku notikumu aiz muguras, ka, turpinot skriet, paraugoties pār plecu, paliek vien mazs traips horizonta kājgalī un vairs tas nešķiet tik svarīgs, proti, iegrāmatojam un skapī iekšā. Un labi vien ir, ka tā, bez kārtības rastos haos, kaut gan tajā arī ir sava kārtība, ja aizdomājamies, ka kārtības jēdziens ne vienmēr nozīmē visu iespiest vienā kartotēkā.

Vai man vienīgajam dažkārt ir bail sevī rakāties.? Doma pēc domas, jauna atklāsme un atkal jau iepazīsti un mēģini sadzīvot ar jauno sevi. Nesaku, ka tas ir slikti, vismaz sev neapnīc. Un, lai arī dažkārt ir nepārvarama vēlme pēc kaut kādiem sarakstītiem statūtiem, kas Tev stāstīs, kas ir labi, kas nav labi, kā rīkoties un kā nē, es tos šā vai tā ar laiku nobarotu stārķim, esmu pārāk savtīgs, tās ir manas kļūdas, mani neveikli brīži un mana pieredze, lai kāda tā arī nebūtu.

Un, ja pesimists ir vienkārši labi informēts optimists, labāk būšu glups optimists, lai arī nezināšu, ka priekšā ir kārtējais grābeklis. Mirklis ir jāprot izbaudīt. 🙂

Zelta zivtiņas tramvajs.

Oktobris 6, 2008

Zināju, ka tāds ir, bet nekad nav sanācis ar to pavizināties, līdz pāris dienas iepriekš pienāca dzeltono ķieģeļu faktūrā tērpies tramvajs.

Vēl lielāks pārsteigums bija dzirdēt Māras [Astro’n’out soliste] balsi vagona priekšgalā. Skanēja ģitāras, bungas [tās mazās no bušmeņiem aizlienētās] un dažādi grabekļi vienojot skaņas dziesmā un dziesmu skaņdarbā. Uzriez pēc prātā pateiktā, kas pie velna ir šis viss, pienāca meitene ar uzkrāsotām ūsām, uzacīm un melnu degunu, tjipa kaut kāds zvērs. Nu, lūk, cilvēkzvērīgais radījums man paskaidroja, ka šodien ir starptautiskā dzīvnieku aizsardzības diena, iesmērēja man bukletu un tad vēl gribēja parunāties, bet tā kā es biju teju izvilcies no gultas, ne visai omā, jo mani pamodināja un bija jāsteidz palīgos, uz jautājumu, vai Jums ir dzīvnieki, atbildēju, ka izņemot kaimiņus neviena vairs nav. Meitenei biezpienplācenis, laikam saprata, ka neesmu noskaņots uz patīkamu sarunu par to, kas man jau sen skaidrs, proti, cik ir bezadbildīgi pieradināt dzīvnieciņu un tad pamest, jauki, ka esmu pienācīgi audzināts, tāpēc nekas vairāk par zirnekli aiz skapja man nav. Izspiedu smaidu un pateicos par centību. Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »