Bija darbs

Sajūsma, prieks un gaišs skats rītdienā, laikam netipiskas sajūtas zaudējot darbu. Nē, tas nav sarkasms vai neizdevies joks, tā ir mana šī brīža situācija, darbā man atlikušas vien pāris dienas un tās pavadīšu ar platu smaidu domās.

Kur tas āķis? Šis darbs līdz kaklam, tas vēl piezemēti izsakoties. Darīt to, kas īsti nav pa prātam var, bet tiklīdz kamēr arī samaksa ir daudzmaz atbilstoša, sakostiem zobiem, izspiestu smaidu un maksimums pus gadu, bet, kad pagājis jau pusotra, un alga spekulējot uz krīzes rēķina tiek samazināta, prasības tiek paaugstināta, muļķīgi, nudien muļķīgi jauni noteikumi un prasības tiek izdomātas, ilgi nav jāgaida, kad princips sakāpj galvā un dod vaļu zobiem neturēt mēli un parādīt priekšniecībai savu attieksmi pret to visu marasmu. Vārds pa vārdam, gluži kā restorānā pie maltītes mierīgi ar smaidu kā randiņā, tikai šis nebūt nebija randiņš, nebūt nebija restorāns un ne tuvu mierīgi un par maltīti aizmirstiet, šampanieša glāzes saturs man sejā ar vārdu draņķis uz lūpām, aizsvilusies aizskrēja priekšniece.

Skaista, saulaina, parasta pirmdienas diena. Kāpēc parasti to dienu, kad notiek kaut kas nejauks, atceras kā ikdienišķu, saulainu, pilnu ar laimīgiem īru zaļajiem leprekoniem, pilnu klēpi trīslapu āboliņiem [nepārprotiet strādāju tepat Latvijā] un ar “I’m gonna give you a huge green hug” fizionomijas izteiksmi. Pupu mizas, mīlīši, bija pretīga nomākusies superpelēka, sasodīti auksta diena, ka pat auto nepaspēja sasilt līdz jau atrados darbā, kad iekliedzās telefons un sīksta balstiņa teicās, ka vēlas ar mani runāt. Lieki teikt, ka sarunas tamats sen jau bija man skaidrs. Balstiņa atbrauca, pačukstēja, ka mana attieksme pēdēja laikā neesot gana laba, ka neprotu novērtēt šo brīnišķo, unikālo iespēju strādāt šai darbā un vēl kaudze muļķības, īsāk sakot, lai mans marasma filtrs, kas tā jau šai vietā gana aizsērējis no tā daudzuma, kas jāfiltrē, vēl vairāk neciestu, maigā balsī izdvesu, ka pēc mēneša es labprāt šo vietu pametīšu. Viņa pat sajutās vainīga, es pat sajutos laimīgs, kad visu šo sarunu pārkošļāju un noriju.

Te nu es esmu, joprojām tajā darbā, bet tikai divu darba dienu attālumā no durvīm, ko aizvēršu no otras puses, cerams uz visiem laikam, drošības labad noplēsīšu vilkt/grūst uzlīmes, gadījumā, ja kādu mistisku apstākļu dēļ nākas te iegriezties, bet būs pārāk bail no dilemmas, jo nezināšu vai durvis veras uz iekšu vai āru. Šis bija mans pirmais oficiālais darbs, kurā es, tomēr, daudz ko iemācījos un paldies par to, bet ir laiks doties tālāk, vēl tik daudz durvju, kas jāatver un sliekšņu aiz kuriem jāpaklūp. Stimuls domāt, meklēt, mainīties, attīstīties. Šīs ir labas lietas, tās nedrīkst atstāt novārtā. Es zinu, ka viss būs lieliski, un nevis dzīve ies uz augšu, bet gan es rāpšos pa tās slideno virsmu. Kā saka man ļoti labi pazīstams cilvēks, dzīve ir jāēd.

Labu apetīti!