Saiklis.

Oktobris 21, 2008

Jel, šķiet, sirsnīgā tante Mūza mani pametusi vienu pašu ar sevi un savām iedomām. Ilgu laiku jau pilnīgi neko neesmu rakstījis, jo rakstu tikai tad, kad ir tā feinā sajūta, kad vārdi birst aumaļām caur pirkstu sišanu pa melnajām klavieres pusdilušajām pogām, dodot ieskrējienu domām pārvērsties vieniniekos un nullītēs.

Neuzskatu par vajadzīgu rakstīt rakstīšanas pēc, bet jāatzīst, rakstot domas spēj atrast savus plauktiņus un likt uz kādu brīdi mieru savam bibliotikāram, līdz tā atkal kļūs aktuāla un nokritīs no plaukta.

Ir tik daudz būtisku notikumu aiz muguras, ka, turpinot skriet, paraugoties pār plecu, paliek vien mazs traips horizonta kājgalī un vairs tas nešķiet tik svarīgs, proti, iegrāmatojam un skapī iekšā. Un labi vien ir, ka tā, bez kārtības rastos haos, kaut gan tajā arī ir sava kārtība, ja aizdomājamies, ka kārtības jēdziens ne vienmēr nozīmē visu iespiest vienā kartotēkā.

Vai man vienīgajam dažkārt ir bail sevī rakāties.? Doma pēc domas, jauna atklāsme un atkal jau iepazīsti un mēģini sadzīvot ar jauno sevi. Nesaku, ka tas ir slikti, vismaz sev neapnīc. Un, lai arī dažkārt ir nepārvarama vēlme pēc kaut kādiem sarakstītiem statūtiem, kas Tev stāstīs, kas ir labi, kas nav labi, kā rīkoties un kā nē, es tos šā vai tā ar laiku nobarotu stārķim, esmu pārāk savtīgs, tās ir manas kļūdas, mani neveikli brīži un mana pieredze, lai kāda tā arī nebūtu.

Un, ja pesimists ir vienkārši labi informēts optimists, labāk būšu glups optimists, lai arī nezināšu, ka priekšā ir kārtējais grābeklis. Mirklis ir jāprot izbaudīt.🙂

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: