Kā iemācīt anglim pateikt pāris vārdus krieviski.

Pacenšaties sākumā saklausīt paši, kas būs krievu galavariantā.

Biju uz õperu.

Aha, operā.

Sen jau bija tāda perversa vēlme apmeklēt simfonisko orķestri, baletu, operu vai tam līdzīgas muļķības. Lūk, kad saņēmāmies, tai vakarā visoptimālāk bija tikt uz operu, un aiziet.

Biļetes lieliski varēja pasūtīt biļešu paradīzē, ilgi gan pētot visas piedāvātās brīvās sēdvietas visās iespējamās ložās. Cik sapratu pārdošanā bija arī stāvvietas, bet nevienu stāvam tā arī nemanīju. Cenu amplitūda paliela, atļauties patiesībā var da jebkurš, nav tas tik dārgs prieks kā kādreiz šķita.

Nepagāja ne ilgs laiks, kad zolīdi nezolīds atrados vienā no nacionālās operas ložām un ar nepacietību gaidīju atbildi uz jautājumu, vai nu tiešām tā opera ir tik garlaicīga, ka par to pat īsti neviens jaunietis nerunā un ir kā reliģijas temata aizskaršana intelektuāļu vidū.?

Saiklis.

Jel, šķiet, sirsnīgā tante Mūza mani pametusi vienu pašu ar sevi un savām iedomām. Ilgu laiku jau pilnīgi neko neesmu rakstījis, jo rakstu tikai tad, kad ir tā feinā sajūta, kad vārdi birst aumaļām caur pirkstu sišanu pa melnajām klavieres pusdilušajām pogām, dodot ieskrējienu domām pārvērsties vieniniekos un nullītēs.

Neuzskatu par vajadzīgu rakstīt rakstīšanas pēc, bet jāatzīst, rakstot domas spēj atrast savus plauktiņus un likt uz kādu brīdi mieru savam bibliotikāram, līdz tā atkal kļūs aktuāla un nokritīs no plaukta.

Ir tik daudz būtisku notikumu aiz muguras, ka, turpinot skriet, paraugoties pār plecu, paliek vien mazs traips horizonta kājgalī un vairs tas nešķiet tik svarīgs, proti, iegrāmatojam un skapī iekšā. Un labi vien ir, ka tā, bez kārtības rastos haos, kaut gan tajā arī ir sava kārtība, ja aizdomājamies, ka kārtības jēdziens ne vienmēr nozīmē visu iespiest vienā kartotēkā.

Vai man vienīgajam dažkārt ir bail sevī rakāties.? Doma pēc domas, jauna atklāsme un atkal jau iepazīsti un mēģini sadzīvot ar jauno sevi. Nesaku, ka tas ir slikti, vismaz sev neapnīc. Un, lai arī dažkārt ir nepārvarama vēlme pēc kaut kādiem sarakstītiem statūtiem, kas Tev stāstīs, kas ir labi, kas nav labi, kā rīkoties un kā nē, es tos šā vai tā ar laiku nobarotu stārķim, esmu pārāk savtīgs, tās ir manas kļūdas, mani neveikli brīži un mana pieredze, lai kāda tā arī nebūtu.

Un, ja pesimists ir vienkārši labi informēts optimists, labāk būšu glups optimists, lai arī nezināšu, ka priekšā ir kārtējais grābeklis. Mirklis ir jāprot izbaudīt.

Zelta zivtiņas tramvajs.

Zināju, ka tāds ir, bet nekad nav sanācis ar to pavizināties, līdz pāris dienas iepriekš pienāca dzeltono ķieģeļu faktūrā tērpies tramvajs.

Vēl lielāks pārsteigums bija dzirdēt Māras [Astro'n'out soliste] balsi vagona priekšgalā. Skanēja ģitāras, bungas [tās mazās no bušmeņiem aizlienētās] un dažādi grabekļi vienojot skaņas dziesmā un dziesmu skaņdarbā. Uzriez pēc prātā pateiktā, kas pie velna ir šis viss, pienāca meitene ar uzkrāsotām ūsām, uzacīm un melnu degunu, tjipa kaut kāds zvērs. Nu, lūk, cilvēkzvērīgais radījums man paskaidroja, ka šodien ir starptautiskā dzīvnieku aizsardzības diena, iesmērēja man bukletu un tad vēl gribēja parunāties, bet tā kā es biju teju izvilcies no gultas, ne visai omā, jo mani pamodināja un bija jāsteidz palīgos, uz jautājumu, vai Jums ir dzīvnieki, atbildēju, ka izņemot kaimiņus neviena vairs nav. Meitenei biezpienplācenis, laikam saprata, ka neesmu noskaņots uz patīkamu sarunu par to, kas man jau sen skaidrs, proti, cik ir bezadbildīgi pieradināt dzīvnieciņu un tad pamest, jauki, ka esmu pienācīgi audzināts, tāpēc nekas vairāk par zirnekli aiz skapja man nav. Izspiedu smaidu un pateicos par centību.

Cilvēku tiesības [video]

Lūk, lielisks piemērs kā kaut ko ne visai interesantu, sausu padarīt izcili sulīgu, kas aizrauj un nelaiž vaļā līdz pat video rullīša beigām. Nudien smalki.

The Universal Declaration of Human Rights from Seth Brau on Vimeo.